Beidzot es jūtu atgriežamies iedvesmu. Iedvesmu mākslai, iedvesmu mūzikai, iedvesmu rakstīt, iedvesmu dzīvot. Radīt.
Dzīve patreiz šķiet pārsteidzoši jauka. No rīta pamosties saules pielietā istabā, nopirkt brokastu picas šķēli pie turka pa ceļam uz darbu. Pavadīt samērā produktīvu un interesantu dienu ofisā Sīmensdammā, vakarā uz balkona smēķēt īstu cigareti un redzēt izdziestam Kroicbergas gaismiņas. Vērot Kārli ciešā apņēmībā māsterojam mūsu teju pabeigto setu. Sēdēt ādas dīvānā un sveču gaismā lasīt grāmatu, skicēt melnus, melnus iedomu draugus un dzert sarkanu, sarkanu vīnu no īstas vīna glāzes. Aizmigt īsta gultā. Pēc pēdējiem, visnotaļ skarbajiem pieciem mēnešiem, man, pieraduma pēc, aizvien liekas, ka jāguļ ar vienu aci vaļā.
Īsumā atkārtošu, ko mēs piedzīvojām pēdējā laikā: tātad, nedaudz ilgāk par mēnesi nodzīvojām teltī, visnotaļ interesantā hipiju skvatā Šprē piekrastē, gandrīz bez jebkādiem līdzekļiem. Tad es beidzot atradu ļoti jēdzīgu darbu un tūlīt pēc tam arī diezgan jauku dzīvoklīti pie Aleksandra laukuma. Cilvēkiem nav ne jausmas, cik lielas problēmas var sagādāt dzīvesvietas atrašana Berlīnē. Novembrī mēs pārvācāmies uz necilu istabeli pāris minūšu attālumā no Potsdamer laukuma, kur varējām palikt līdz mēneša beigām. Kā mūsu pastāvīgu dzīvesvietu es biju iecerējusi pieticīgu, bet ciešamu istabu pie dūšīgas kubietes, bet sarunātajā dienā viņa nolēma pazust. Tā bija gaužām muļķīga rīcība no cilvēka, kas dzīvo no Vācijas pabalstiem un nelegāli izīrē istabas. Tomēr man šī pretīgā izgājiena dēļ bija pārāk aizņemtas rokas, lai kaltu atriebības plānu. Gandrīz veselu nedēļu mēs varējām paļauties tikai uz draugu žēlsirdību. Pēc dažām dienām atradu nožēlojamu ūķi dziļā Berlīnes dirsā zem Zēlendorfas. Šī cietuma cellei līdzīgā istaba ar vienvietīgu dzelzs gultu, neizvēdināmu degošas plastmasas smaku un lērumu dažādu sugu kukainīšu likās gluži laba bezpajumtnieku acīm, taču, kad mammas draudzene pēkšņi piedāvāja ievākties dzīvoklī Kroicbergas centrā, es aiz sajūsmas lēkāju. Tā nu mēs ievācāmies brīnišķīgā, milzīgā dzīvoklī ar balkonu, baltām sienām, mākslu, labu skaņas aparatūru un visu, ko vispār varētu vēlēties. Pēc četriem mēnešiem gan nāksies upurēt kādu jaunavu Berlīnes dzīvokļvelnam, bet pagaidām mēs beidzot varam atslābt, pirmo reizi pusgada laikā.
Runājot par Berlīnes naktsdzīvi, jāsaka, ka mani pat vispārdrošākie minējumi nebija ne tuvu patiesībai. Pēdējā laika iespaidīgākais pasākums bija Hospital Productions jubilejas pasākums Berghainā. Tur uzstājās tādi brīnišķīgi mākslinieki kā Ancient Methods, Vatican Shadow un Phase Fatale, kā arī čupa citu labu mūziķu. Pateicoties draudzenei, mēs bijām viesu sarakstā, un tikām iekšā piecu minūšu laikā. Neaprakstāmajā mūzikas, puskailu cilvēku, dūmu, gaismu un tumsas piesātinātajā, erotiskajā virpulī mēs pavadījām gandrīz diennakti un tad, apreibuši un sasmēlušies iedvesmu, ķērāmies pie kaut kā jauna radīšanas. Pirms pāris nedēļām Saulē bija Emptyset un Fis, taču šis pasākums bija pārsteidzoši mierīgs un tukšs. Izpētes vērti ir arī mazie underground pasākumi, kas netiek nekur reklamēti, bet bieži vien ir par velti un pulcē samērā interesantus cilvēkus. Tāds, piemēram, bija The Rocky Horror Picture Show filmas seanss Drugstore. Uz šī slavenā mūzikla izrādi panku skvatam līdzīgā ēkā pulcējās pārsvarā transseksuāļi un kostīmos tērpti nenosakāma dzimuma cilvēki. Tur es satiku vecu hipiju no Francijas, kurš reiz esot spēlējis kaut kādā diezgan pazīstamā desert rock grupā un amerikāņu performanču mākslinieci, kura ļoti uzjautrinājās par filmai sekojošo kultu.
Tā nu es sēžu, vēroju nokrītam pēdējās lapiņas, laiku pa laikam ieklīstu kādā jaukā bārā, iepazīstu jaunus cilvēkus un klausos daudz jaunu mūziku. Nav ne vainas.






















